Riekstu čaumala

Runājot par dziesmām, tad reti gadās vienā dziesmā savienot gan melodisku atkarību izraisošu narkotiku, ar vārdos izteiktu dziļu domu. Šī dziesma ir viens no nedaudzajiem izņēmumiem. Es nezinu, kādi iemesli lika Leinam Steilijam sarakstīt šo meistardarbu, visticamāk viņa narkotiku atkarības izraisītās nedienas, bet dziesma ļoti viegli pielāgojas ikvienam. Es to uztveru gluži vai kā tieši man sarakstītu. Dziesmas pirmajās divās rindiņās tiek lietots vārds mēs, uzsverot cilvēku nebeidzamo cīņu ar dzīves ēnas pusi, bet nākamās rindiņās vārds mēs tiek aizstāts ar vārdu es. norādot, ka šis nedienas, lai gan visiem daudz maz līdzīgas, bet mēs tās pārvaram nevis vienoti, bet atsevišķi, katrs uz savu roku:"Un tomēr es cīnos šai cīņā viens pats, neviena pie kā vērsties", tas uzbur visai nemīlīgu, bet patiesu mūsdienu sabiedrības ainu. Mēs reizē visi esam daudz atvērtāki un mums nav jābaidās no fiziskas vardarbības tik ļoti kā paaudzēm pirms mums, bet savas sāpes un nebūšanas mēs pārvaram katrs individuāli. Te protams nevar runāt par visu sabiedrību, ir cilvēki, kas vēršas pēc palīdzības un ģimene vai draugi tos balsta, bet ir cilvēki, uz kuriem attiecas vārdi "nav vietas ko saukt pār mājām", visu atliek pārdzīvot sevī. Un cik daudzi cilvēki neiztur šo iekšējo kauju? Daudzi, Leinu piebeidza narkotikas, bet šāda iekšējās nāves cēloņi var būt dažādi. Man grūti atrast piemērotu tulkojumu rindiņām:"My gift of self is raped
My privacy is raked ", bet doma ir saprotama, ja iedziļinās sekojošās rindiņās, šos vārdus raksta cilvēks, kurš jūt ka viņa būtību cenšas atņemt viņam. Pataisīt viņu par to kas viņš nav, jo dziesmas beigās izskan ļoti biedējoša, bet varonīgā doma:"ja nevaru būt es pats, tad labāk jūtos miris". Iedziļinoties dziesmas vārdos varam uzburt ainu, kurā redzams cilvēks, kurš saduras ar pasaules nežēlību, tā pat kā visi citi, tikai šis sabiedrības loceklis jūtas atsvešināts, viņam nav pie kā vērsties, kam lūgt palīdzību, viņš tiek izmantots. Sabiedrības izsalkums pēc atsevišķu cilvēku privātās dzīves ir neremdināms. Viņš izjūt spiedienu no ārpuses uzvesties, vai rīkoties pēc noteiktiem principiem, standartiem, bet viņš saprot ka šādu sabiedrības velmju apmierināšana būtībā ir pretrunā ar šī cilvēka patieso būtību, un viņš izvēlas labāk krist pilnā ārpasaules nežēlastībā, nekā nodot savu patieso "es".

Sakot isumā (in a nutshell)- Es ciešu tā pat kā jūs, man nav pie kā vērsties, es cīnos viens, bet labāk mirstu nekā kļūstu par to ko jūs gribat lai esmu.